Baltu somu valodu runātāji Latvijā

Somugru valodu runātāji dzīvojuši Baltijā jau sen. Iespējams, ka Latvijā vispazīstamākā baltu somu tauta ir lībieši. Tie agrāk dzīvoja no Ziemeļkurzemes krasta gar Rīgas jūras līci līdz Ziemeļvidzemes krastam un Igaunijas robežai. Līdz 1860. gadiem lībiešu Vidzemē bija palicis vairs tikai pie Svētciema netālu no Salacgrīvas un Kurzemē apmēram desmit ciemos galvenokārt gar Baltijas jūras krastu. Lībieši tur dzīvoja vēl līdz 2. pasaules karam, bet tagad jau kopš 1950. gadiem lībieši un viņu pēcteči dzīvo galvenokārt Rīgā, kā arī citur Latvijā un pasaulē. Grizelda Kristiņa, pēdējā tekošas lībiešu valodas pratēja kurai lībiešu valoda bija pirmā valoda nomira 2013. gadā Kanādā -- Kembelvilā (Campbellville) Ontario provincē.

     Arī citas baltu somu tautas dzīvojušas un dzīvo Latvijā. Votu valodas runātāji ieradās Latvijā 15. gadsimtā kā Novgorodas kņazistes karagūstekņi no Ingrijas rietumiem. Votus nometināja pie Bauskas 1445. gadā un vietējie latvieši tos dēvēja par krieviņiem. Krieviņi savu valodu vēl runāja līdz 19. gadsimta vidum un valodnieks Johans Andreass Šēgrens (Johan Andreas Sjögren) paspēja pierakstīt vienīgās plašās izziņas par to. Krieviņu valoda izmira neilgi pēc tam.

Baltu somu valodas runātāju izplatība 19. gadsimta vidū

(zils=Ludzas igauņi, dzeltens=leivi, zaļš=lībieši, sarkans=krieviņi)

Igauņu valodas salas

     Latgalē -- un Krievijā netālu no Latvijas robežas -- atrodas trīs t.s. igauņu jeb dienvidigauņu valodas salas. Šajos trīs apgabalos atradās ciemi, kuros pastāvīgi runāts dienvidigauņu valodā vismaz vairākus gadsimtus. Igauniski šos apgabalus sauc: Lutsi, Leivu un Kraasna. Latviski tur mītošās tautas dēvē par Ludzas igauņiem, leiviem un Krāsnas igauņiem. Dienvidigauniski nerunā vairs nevienā no šiem reģioniem.

Dienvidigauņu valodas salas (Lutsi, Leivu, Kraasna)

un dienvidigauņu izlokšņu sadalījums Igaunijā

(attēlu izveidojis Sulev Iva)

Divdesmitajā gadsimtā dienvidigauņu valodas pratēji visos trijos apgabalos arvien vairāk pārgāja uz vietējās vairākumvalodas lietošanu -- Ludzas igauņiem un leiviem tās bija latviešu un latgaliešu valodas, bet Krāsnas igauņiem krievu valoda. Tikai samērā nesen dienvidigauņu valodu pilnībā pārstāja runāt šo apvidu iedzīvotāji. Krāsnas igauņi savu valodu pārstāja lietot visticamāk jau pirms Otrā pasaules kara, taču pēdējais leivu valodas runātājs nomira tikai 1988. gadā. Ludzas igauņu valoda pēdejā zaudēja savas valodas pratējus. 2006. gadā aizgāja mūžībā Nikolājs Nikonovs -- pēdējais Ludzas igauņu valodas runātājs.

     Kopš iesāku pētīt Ludzas igauņus, esmu apmeklējis apmēram 40 no 53 ciemiem, kuros pētnieks Oskars Kallass (Oskar Kallas) 1893. gadā atrada igauņu (resp. Ludzas igauņu) valodas pratējus. Pat ciemos, kur tagad vairs neviens neatceras ciema vai ģimenes saites ar igauņiem, nereti iedzīvotāju uzvārdi norāda uz saikni ar igauniski runājošiem ciemu iedzīvotājiem kurus citi pētnieki satika ekskursijās pirms trīsdesmit, piecdesmit vai vairāk gadiem. Pat ka vairs nav cilvēku, kas Ludzas igauņu valodu runātu tekoši, nav tik neparasti sastapt atsevišķus cilvēkus, kas vēl atceras kādu vārdu (piem. suzī ‘vilks’, hopen ‘zirgs’), sveicienu (tere! ‘sveiki!’) vai pavisam īsas vārdkopas (ole-eiq! ‘nav!’). Vairs palicis viens vai divi cilvēki kurus varētu uzskatīt par Ludzas igauņu valodas daļējiem pratējiem, jo tie acīmredzami spēj saprast daļu no tā, ko viņiem saka igauniski, bet paši neprot atbildēt citā valodā nekā latviešu, latgaliešu vai krievu. Tāpēc grūti izvērtēt, cik daudz Ludzas igauņu valodas šie cilvēki patiešām saprot.

Ludzas igauņu ciemi 1890. gados ar mūsdienu administratīvajām robežām

(melns=novadu robežas, pelēks=pagastu robežas)

(lillā=Pildas apkārtnes ciemi, zils=Nirzas apkārtnes ciemi,

oranžs=Mērdzenes apkārtnes ciemi; karti izveidojis Uldis Balodis)

     Runājot mūsdienās ar Ludzas igauņu pēctečiem paliek iespaids, ka daudzi zina, ka viņu senči runājuši igauniski. 2014. gadā caurmēra Ludzas igauņu pēctecim vidējos gados pēdējais radinieks, kas vēl prata Ludzas igauņu valodu parasti ir vecvecāku vai pat vecvecāku vecāku paaudzē. Izņēmumi visvairāk parādās Lielo Tjapšu ciemā (jeb Ludzas igauņu valodā -- Jānikülǟ) netālu no Pildas uz dienvidiem no Ludzas. (Lielie Tjapši redzami kartē uz austrumiem no Pildas.) Šī bija pēdēja vieta, kur ikdienā aktīvi lietoja Ludzas igauņu valodu un divdesmitajā gadsimtā liela daļa no valodnieku Ludzas igauņu valodas ierakstiem un piezīmēm par valodu ir tieši no Lielajiem Tjapšiem. Pēdējā valodas pratēja vecāmāte -- Antoņina Nikonova -- vēl šodien palikusi gan pētniekiem gan parastajiem ļaudim atmiņā kā īpaši dedzīga Ludzas igauņu valodas runātāja. Līdz pat savai nāvei 1980. gadu vidū, Antoņina turpināja ikdienā sarunāties Ludzas igauņu valodā ar savu mazdēlu Nikolāju Nikonovu -- pēdējo Ludzas igauņu valodas runātāju -- par spīti tam, ka nekur citur neviens vairs šai valodā nerunāja.

Antoņina Nikonova runā ar valodnieku Paulu Aristi (Paul Ariste)

(foto: V. Niilus, 1936, Lielajos Tjapšos, Latvijā, ERM_754_110)

No kurienes cēlušies Ludzas igauņi?

Arheoloģiski izrakumi un vietvārdu izcelsmes pētījumi rāda, ka Latgalē jau senāk dzīvojusi kāda baltu somu tauta. Antons Breidaks savā 1981. gada rakstā Baltijas somu un latgaļu-sēļu etnolingvistisko sakaru jautājumi apraksta senos sakarus Latgalē starp baltu somiem, latgaļiem un sēļiem. Tāpēc ka šādi seni sakari zināmi un zināms arī, ka senos laikos Latgalē dzīvojuši baltu somi, nav brīnums, ka mūsdienās pētnieki nav vienisprātis par dienvidigauņu valodas salu iemītnieku izcelsmi. Turklāt Ludzas igauņu izcelsmes pētīšanu sarežģī tas, ka tieši Latgalē tikai 1860. gados vairākums iedzīvotāju saņēmu uzvārdus. Tātad nav vienkārši pētīt atsevišķu Ludzas igauņu ģimeņu vēsturi agrāk par deviņpadsmitā gadsimta vidu. Ludzas igauņu valodas līdzības ar mūsdienu dienvidigauņu valodas izloksnēm Igaunijā liecina, ka visticamāk Ludzas igauņi bijuši šķirti no dienvidigauņu valodas runātāju kopuma tikai kādus dažus gadsimtus. Taču atšķirības starp Ludzas igauņu izloksnēm arī norāda uz to, ka Ludzas igauņi veidojās no vairākām migrācijām. Tomēr viedokļi atšķiras to starpā, kas uzskata, ka Ludzas igauņi vismaz daļēji ir pēcteči senai baltu somu kopienai Latgalē un tiem, kas uzskata, ka Ludzas igauņu priekšteči ieceļoja Latgalē pēdējos gadsimtos no Igaunijas dienvidiem.

Bieži minētas hipotēzes par Ludzas igauņu izcelsmi ir, ka Ludzas igauņu senči bijuši igauņu kara bēgļi Lielajā Ziemeļu kara laikā vai ka tie bijuši katoļticīgi igauņi, kas pārbēga uz Latgali laikā, kad Igaunija piederēja luterticīgajai Zviedrijai. Dažu pētnieku piezīmēs pat pierakstīti stāsti no Ludzas igauņiem par to, ka tie ieceļojuši no “zviedru karaļa zemes”. Paši Ludzas igauņi dalās arī vēl citos stāstos par savu izcelsmi. Daži stāstījuši, ka Ludzas igauņi nonāca Latgalē, jo muižnieks no Igaunijas zaudējis derības ar kādu Ludzas apkārtnes muižnieku. Zaudēto derību sekas bijušas vairāku igauņu zemnieku ciemu pārvešana Ludzas muižnieka īpašumā. Citi stāstījuši, ka kāds Ludzas apkārtnes muižnieks apmainījis divus labus mēdību suņus pret zemniekiem no vairākiem ciemiem kāda Igaunijas muižnieka īpašumā. Protams iespējams, ka daļa vai pat visi šie stāsti ir patiesi, jo tie varētu atspoguļot atsevišķu -- bet ne visu -- Ludzas igauņu ciemu izcelsmes vēsturi. Savā darbā esmu arī redzējis, ka daļa no Ludzas igauņiem pārnākuši no Igaunijas vēl nesenāk. Viena Ludzas igauņu pēctece man parādīja līgumus no devinpadsmitā gadsimta otrās puses, ko viņas priekšteči bija noslēguši saņemot zemes gabalu Ludzas apkārtnē pārceļoties no Igaunijas uz Latgali.

Oskars Kallass un Heiki Ojansū: Pirmās ziņas par Ludzas igauņiem

Ludzas igauņi pētīti kopš deviņpadsmitā gadsimta beigām. Pirmās plašās izziņas par Ludzas igauņiem un arī par Krāsnas igauņiem iegūtas no igauņu pētnieka Oskara Kallasa (Oskar Kallas). Kallass plaši apceļoja Ludzas apkārtni 1893. gadā un pierakstīja ziņas par tur mītošajiem igauņiem un viņu valodu. Pārskatu par redzēto Kallass laida klajā atsevišķi igauniski un vāciski. Ludzas igauņiem visnozīmīgākais ir viņa 1894. gadā izdotais darbs Lutsi maarahvas (Ludzas igauņi [burtiski: Ludzas zemes ļaudis]). Kallasa darbs sniedz  ieskatu Ludzas igauņu valodas stāvoklī un pielietojumā deviņpadsmitā gadsimta beigās. Kallass savā darbā atzīmē, ka Ludzas igauņu valodu runāja 53 ciemos četros tā laika pagastos -- Mihalovas (pēc 1925. gada, Mērdzenes), Pildas, Nirzas un Janovoles (pec 1925. gada, Brigu). Kallasa pētījums principā arī ietver visu kas mums zināms par Ludzas igauņu valodas Mērdzenes izloksni, kur jau 1890. gados Ludzas igauņu valodu runāja vismazāk. Savos braucienos pa Mērdzenes apkārtni atklāju, ka pat ja turienes iedzīvotājiem nereti vēl ir uzvārdi, kas liecina par ģimenes saikni ar Ludzas igauņiem, principā neviens vairs neapzinājās savu igaunisko izcelsmi. Pildas un Nirzas apkārtnē -- uz dienvidiem un austrumiem no Ludzas -- apstākļi atšķīrās un Ludzas igauņu pēcteči biežāk apzinājās, ka cēlušies no igauņu valodas runātājiem.

Oskars Kallass (Oskar Kallas)

(Attēla avots)

Gados pēc Kallasa pētniecības, citi devās uz Latgali pierakstīt ziņas par Ludzas igauņiem un viņu valodu. 1911. gadā somu pētnieks Heiki Ojansū (Heikki Ojansuu) pierakstīja plašas ziņas par Ludzas igauņu valodu, kā arī tekstus Ludzas igauņu valodā. Ojansū galvenokārt uzturējās ciemos Pildas apkārtnē, bet arī nonāca dažos Nirzas un Janovoles apkārtnes ciemos. Tajā pašā gadā Ojansū arī devās pie leiviem un pierakstīja visai plašas ziņas par viņu valodu.

Heiki Ojansū (Heikki Ojansuu)

(Attēla avots)

Pauloprīts Voolaine un Augusts Sangs: Atšķirīgi viedokļi uz Ludzas igauņu nākotni

Latvijas pirmskara neatkarības gados galvenie zinātnieki, kas pētīja Ludzas igauņus bija igauņi Augusts Sangs (August Sang) un Pauloprīts Voolaine (Paulopriit Voolaine). Abi pētnieki sāka braukt uz Ludzas apkārtni apmēram vienlaikus. Sangs uzrakstīja vairākus ļoti nozīmīgus nepublicētus valodnieciskus pētījumus par Ludzas igauņu valodas morfoloģiju un fonoloģiju. Sanga pētījumi ir svarīgi, jo tajos viņš izraksta locīšanas tabulas 98 lietvārdiem un 82 darbības vārdiem. Līdzigi lībiešu un igauņu valodām, Ludzas igauņu valodas lietvārdu un darbības vārdu locīšana -- ietekmē no kontakta ar indoeiropiešu valodām -- ir samērā sarežģīta. Pat ja lietvārdu locījumu un darbības vārdu locīto formu galotnes ir visai regulāras, vārdos var norisināties fonoloģiskas izmaiņas. Lai izmaiņas aprakstītu pēc iespējas skaidri, igauņu un lībiešu valodās vārdu grupas ar tām pašām izmaiņām veido t.s. deklinācijas tipus (lietvārdiem) jeb konjugācijas tipus (darbības vārdiem). Šie tipi ir līdzīgi deklinācijām un konjugācijām indoeiropiešu valodās (visus vārdus tādās grupās loca tāpat), bet tipu skaits lībiešu, igauņu un Ludzas igauņu valodās ir daudz plašāks nekā piem. deklināciju vai konjugāciju skaits latviešu valodā). Sanga pētījumi ir nozīmīgi arī tādēļ, ka tie pierakstīti no runātājiem kas pārvaldīja Ludzas igauņu valodu tekoši. Pateicoties šiem pētījumiem mūsdienās ir iespējams saprast deklinācjas un konjugācijas tipu īpatnības Ludzas igauņu valodā un izveidot pēc iespējas pilnīgu to aprakstu.

Voolaine sāka savu darbu ar Ludzas igauņiem jaunībā, bet ar to aizrāvās un viņa degsme par šo tēmatu turpinājās līdz pat mūža galam. Voolaine dokumentēja Ludzas igauņu valodu gan rakstos, gan skaņu ierakstos, kā arī sarakstīja vairākus nepublicētus valodnieciskus pētījumus. Voolaine arī apmeklēja pārējās dienvidigauņu valodas salas, taču Ludzas igauņi vienmēr bija viņa galvenais pētniecības objekts. Lasot par Voolaines dzīvi un darbu, kā arī runājot ar cilvēkiem, kas viņu pazina, var skaidri redzēt, ka Ludzas igauņi viņam nozīmēja vairāk nekā tikai pētniecības tēmatu. Voolaine centās arī palīdzēt Ludzas igauņiem apzināties un attīstīt savu īpašo identitāti, kā arī nodrošināt tās ilgtspēju nākotnē.

Pauloprīts Voolaine (Paulopriit Voolaine) (1929, EKM)

Šajā jautājumā Voolaines un Sanga uzskati nesakrita. Vai vismaz Sangs neuzlūkoja Ludzas igauņu valodas un atšķirtās identitātes uzturēšanu kā soļus, kas pavērtu Ludzas igauņiem ceļu uz tālāku pozitīvu attīstību. Sangs uzskatīja, ka Ludzas igauņu attīstībai izdevīgākais ceļš būtu pilna asimilācija un iekļaušanās vietējā latviešu sabiedrībā. 1930. gados Ludzas igauņi jau bija tālu nogājuši pa šo asimilācijas ceļu. Sangam likās lietderīgi Ludzas igauņiem šo asimilāciju turpināt, jo viņaprāt Ludzas igauņiem mēģināt uzturēt savu valodu un kultūru novestu vien pie tā, ka viņu attīstība sastingtu un viņu ciemi ar laiku pārtaptu brīvdabas muzejos.

Valodnieki Augusts Sangs (August Sang) (kreisā pusē) un Pauls Ariste (Paul Ariste) (labā pusē)

ar Ludzas igauniski runājošo Jarošenko ģimeni

(foto: V. Niilus, 1936, Lielajos Tjapšos, Latvijā, ERM_754_114)

Voolaines uzskati par šiem jautājumiem atšķīrās no Sanga un tas redzams viņa rīcībā. Pirms Otrā pasaules kara Voolaine centās Ludzas igauņiem nodibināt saites ar Igauniju reizē cenšoties izklāstīt ziņas par Ludzas igauņu esamību ļaudīm Igaunijā. Voolaine šo panāca publicējot rakstus par Ludzas igauņiem Igaunijas laikrakstā Postimees un attīstot kultūras sakarus starp Ludzas igauņu ciemiem un Igauniju. Voolaine sarīkoja igauņu Ziemassvētku svinības bērniem tādos Ludzas igauņu ciemos, kā piemēram Grečos pie Nirzas uz austrumiem no Ludzas. Labvēļi no Igaunijas sūtīja Ludzas igauņu bērniem Ziemassvētku dāvanas. 2014. gadā Ludzas igauņu pēcteči vēl atceras un piemin Voolaini un šīs Ziemassvētku svinības no savas bērnības.

Pauloprīts Voolaine (pa kreisi) ar Ludzas igauņu zēniem (aizmugurē)

kas mācījās Igaunijā (EKM)

Voolaine arī centās attīstīt Ludzas igauņu jauniešu saites ar Igauniju dodot viņiem iespēju izglītoties Igaunijā. Toties bija redzams, ka šiem jauniešiem dzīvojot un mācoties citu igauņu starpā radās grūtības uzturēt pašiem savu Ludzas igauņu identitāti un it sevišķi valodu. Atgriežoties no Igaunijas Ludzas igauņu zēni bija iemācījušies runāt igauniski, bet vairs nespēja sarunāties ar savām ģimenēm Ludzas igauņu valodā. Tādēļ šo zēnu ģimenes bija spiestas pārstāt lietot Ludzas igauņu valodu kā ģimenes sarunvalodu un pāriet uz latviešu valodas lietošanu, lai savā starpā spētu sazināties. Tātad Ludzas igauņiem bija īpašas grūtības uzturēt savu valodu, it īpaši salīdzinot ar pārējām Latvijas baltu somu tautām. Piemēram lībiešu jaunieši arī bija devušies mācīties un studēt Igaunijā, bet savu valodu nezaudēja. Iespējams, ka lībiešiem bija priekšrocība tādā ziņā, ka tiem bija skaidri atšķirīga identitāte gan no latviešiem, gan no igauņiem. Tas ir neskatoties uz to, vai visi lībieši pirmskara gados sevi uzskatīja tikai par lībiešiem, vai reizē par lībiešiem un latviešiem. Tas nozīmē, ka viņu grupas identitāte atšķīrās no latviešiem un igauņiem.

Tai ziņā Ludzas igauņiem nelaimējās. Nevar skaidri pateikt, kāpēc šie Ludzas igauņu puiši zaudēja savu valodu Igaunijā, bet par to var drusku paprātot. Gan Latvijā, gan Igaunijā Ludzas igauņi labākajā gadījumā būtu bijuši tāds igauņu “paveids”. Iespējams, ka Latvijā ar šādu atšķirību no citiem Latvijas iedzīvotājiem būtu pieticis, lai atsķirtu Ludzas igauņus un dotu viņiem iespēju attīstīt un izkopt savu īpašo identitāti. Varbūt līdzīgi, kā lībieši pirmskara gados, Ludzas igauņi ar laiku arī būtu varējuši izveidot samērā stabīlu divvalodīgu sabiedrību savos ciemos, mācot savu valodu ciemu skolās un izkopjot tās rakstisko formu. Taču iespējams, ka jaunie Ludzas igauņi izjuta spiedienu pielāgoties vietējām Igaunijas sabiedrības un valodas normām, kas noteica pašiem igauņiem, kā viņiem būtu jāuzvedas un jārunā igauniski. Pat ja Ludzas igauņu valoda atšķiras gan no igauņu literārās valodas, gan no dienvidigauņu valodas izloksnēm Igaunijā, atšķirības tomēr nav tik lielas kā lībiešu un igauņu valodu starpā. Iespējams, ka bez pietiekami plašas atšķirības Ludzas igauņu valodas un literārās igauņu valodas starpā jaunajiem Ludzas igauņu puišiem bija grūtības uzturēt stabīlu igauņu-Ludzas igauņu divvalodību.

Voolaine arī cīnijās par igauņu valodas mācīšanu bērniem Ludzas apkārtnē. Igaunijas rakstniecības muzeja (Eesti Kirjandusmuuseum) arhīvos atrodams samērā liels skaits Voolaines piezīmju, fotogrāfiju un vēstuļu. Šajos materiālos atrodami Voolaines mēģinājumu piemēri attīstīt rakstisku formu Ludzas igauņu valodai. Redzams, ka viņš centās iedzīvināt šīs valodas rakstīšanas paražu pašu Ludzas igauņu starpā. Arhīvos atrodamas vēstules no Ludzas igauņu ciemu iemītniekiem un Voolaines rakstītas Oskaram Kallasam, kas 1930. gados strādāja Igaunijas diplomātiskajā dienestā. Vēstules rakstītas Ludzas igauņu valodā ortogrāfijā, kas balstīta uz igauņu valodas pamata. Dzirdēti nostāsti, ka Voolaine iespējams strādājis pie Ludzas igauņu valodas mācību grāmatas vai lasāmgrāmatas manuskripta, bet šādas grāmatas eksemplāri līdz šim nekur nav atrasti.

Vēstule Oskaram Kallasam, rakstīta Ludzas igauņu valodā

no Pauloprīta Voolaines un Ludzas igauņiem Lielajos Tjapšos (EKM)

Viscaur padomju gadiem un līdz savai nāvei 1980. gados auto avārijā, Voolaine turpināja doties uz Latgali un dokumentēt Ludzas igauņu valodu un dzīvi. Voolaine bija tik tuvos sakaros ar Nikonovu ģimeni Lielajos Tjapšos (kuras pārstāvji pēdējie runāja Ludzas igauņu valodu), ka viņš parādās ļoti daudzās fotogrāfijās Nikonovu ģimenes albūmos no visiem gadiem, kad viņš viņus apciemoja.

Hanness Korjuss: Mūsdienu Ludzas igauņu dokumentācija

Kopš 2000. gada viens no galvenajiem Ludzas igauņu pētniekiem un dokumentētājiem bijis Hanness Korjuss (Hannes Korjus), kas plaši rakstījis un publicējis par Ludzas igauņiem, kā arī par igauņu kopienu visā Latvijā, tās vesturi un pašreizējo stāvokli. 2003. gadā Korjuss izdeva Ludzas igauņu pasaku krājumu tulkojumu latviešu valodā. 2011. gadā viņš publicēja darbu par savu pieredzi pētot Latvijas igauņus Lätimaal eestlasi otsimas (Meklējot Latvijas igauņus). Korjusa plašais un iespaidīgais 2001. gada pētījums par visiem Ludzas rajona igauņiem -- ne tikai t.s. Ludzas igauņiem, kas ir šīs tīmekļa lapas temats -- šobrīd diemžēl vēl nav publicets, tā ir nepieciešama mācību viela ikvienam, kas interesējas par igauņu izcelsmes iedzīvotājiem un viņu likteni šajā Latgales daļā. Korjusa pētniecība par Ludzas igauņu kultūras mantojumu, vēsturi un mūsdienu stāvokli joprojām turpinas.

Hanness Korjuss (foto: Uldis Balodis, Kornetos, Latvijā, 2013. g. augustā)

Uldis Balodis: Ludzas igauņi 2010. gadu vidū

Es sāku pētīt Ludzas igauņus 2013. gada aprīlī. Kopš tā laika esmu apmeklējis apmēram 40 no 53 Ludzas igauņu ciemiem, kurus Kallass apmeklēja 1893. gadā. Ciemu lielākā daļa vēl ir apdzīvoti. Dažos redzamas pazīmes, ka iemītnieki savus īpašumus paplašina un atjauno, citi ciemi ir gandrīz tukši vai jau pamesti. Viens šāds izzudis ciems ir Ščastļivi (Ludzas igauņu valodā -- Täti külǟ), kas bija viens no Nirzas apkārtnes ciemiem kur pirms Otrā pasaules kara vēl aktīvi lietoja Ludzas igauņu valodu. Voolaine tur uzturējās 1930. gados un Igaunijas Valsts muzeja arhīvos atrodamas fotogrāfijas no ciema un tā iemītniekiem gados, kad Voolaine tur bija. Kad 2013. gadā mēģināju sasniegt Ščastļivus, atklāju, ka ciems vairs nav pieejams no ceļa -- tas pamests un tagad pilnīgi aizaudzis.

Uldis Balodis uz ielas, kas nosaukta viņa vecvectēva

un ļoti iespējami Ludzas igauņu pēcteča vārdā

(Ludzā, Latvijā, 2012. g. augustā)

Mani tomēr pārsteidza tas, ka par spīti visām izmaiņām un karagaitām, kas Latgali skārušas divdesmitajā gadsimtā, pat vēl šodien daudzos ciemos, kurus Kallass apmeklēja pirms 120 gadiem, joprojām ir cilvēki kas paši zina, ka cēlušies no igauņiem, vai arī pašiem to neapzinoties, ciemu iedzīvotājiem ir uzvārdi, kas liecina par igauņu izcelsmi. Kā jau pieminēju, dažos ciemos pat sastapos ar atsevišķiem cilvēkiem, kas vēl mācēja pateikt kādu vārdu savu vecvecāku Ludzas igauņu valodā.

Tātad patlaban vēl pastāv apziņa par igauniski runājošiem senčiem un igaunisku izcelsmi mūsdienu Ludzas igauņu pēcteču starpā, kā arī saujiņa Ludzas igauņu valodas zināšanu. Bet ikdienā Ludzas igauņi tagad lieto latgaliešu, latviešu un krievu valodas tāpat kā pārēji Latgales iedzīvotāji.

Saīsinājumi:

EKM = Eesti Kirjandusmuuseum (Igaunijas rakstniecības muzejs)

ERM = Eesti Rahva Muuseum (Igaunijas Valsts muzejs)

Avoti:

Breidaks, Antons. 1997. Ethno-linguistic Contacts between Lettgallians and Selonians and Baltic Finns. Humanities and 

     Social Sciences Latvia 3 (16). Rīga: University of Latvia. 91-113.

Kallas, Oskar. 1894. Lutsi maarahvas. Helsinki: Suomalaisen Kirjallisuuden Seura.

Korjus, Hannes. 2001. Ludzas rajona igauņi 2001. gadā. Latviešu folkloras krātuves arhīvs, LKF Nr. 2116. 6. tabula.

______________, ed. 2003. Ludzas igauņu pasakas. Rēzekne, Latvia: Latgales Kultūras Centra izdevniecība.

______________. 2011a. Zemes ķēniņa dēls neatgriezīsies. Lätimaal eestlasi otsimas. Tallinn: Kadmirell.
______________. 2011b. Lätimaal eestlasi otsimas. Tallinn: Kirjastus Kadmirell.
______________. 2013. Kaut ko par Ludzas igauņu senčiem un pēcnācējiem. Unpublished manuscript

Pajusalu, Karl. 2009. Estonians of Latgale. Valodas Austrumlatvijā: Pētījuma Dati un Rezultāti – Languages in Eastern

     Latvia: Data and Results of Survey, Via Latgalica, Supplement to Journal of the Humanities. Rēzekne, Latvia:

     Rēzeknes Augstskola. 171-181.

Sang, August. 1936. Lutsi maarahvas a. 1936. Eesti Kirjandus. 399-409.

Vaba, Lembit. 1997a. Uurimusi läti-eesti keelesuhetest. Tallinn-Tampere: Eesti Keele Insituut.

______________. 1997b. Eesti-läti keelepiiri kujunemise ajaloost. Õdagumeresoomõ lõunapiiŕ. Võro Instituudi Toimõtiseq

     1. Võro. 113-117.
Voolaine, Paulopriit. 1925. Lutsi maarahvas 1925. a. Eesti Kirjandus. 372-379.